Ekonomiskā krīze mundri virzās pāri planētai un nedomā apstāties. Ekonomikas ministrs paziņoja, ka inflācija jūlijā bija 20%. Inflācija ir visu preču un pakalpojumu cenu celšanās, izņemot preci «darbaspēks». Proti, darbaļaužu dzīves līmenis nepilna gada laikā ir krities par 20%, bet apkures sezona vēl nav sākusies.
Kapitālistiskais ražošanas veids jau sen vairs nav tas dzinējspēks, kas virza cilvēci uz priekšu. Taču valdošajai šķirai vienmēr ir attaisnojumi notiekošajam. Tā šoreiz ASV cenu celšanu nodēvēja par «Putina nodokli», bet Eiropā — par «brīvības cenu».
Šo viedokli uzspiež mediji, kas kalpo kapitāla interesēm. Gluži pretēji, strādnieki un darbinieki Lielbritānijā tā nedomā un izmanto veco pārbaudīto veidu, kā uzlabot dzīves kvalitāti — kolektīvās pārrunas ar darba devēju, lai panāktu algas palielinājumu. Felikstovas ostas dokeri, kas atrodas salas austrumu piekrastē, pieprasīja «paaugstināt» algas par inflācijas lielumu, kas, strikti runājot, ir indeksācija, nevis paaugstinājums. Tā kā pēc tam alga nepalielināsies, bet tikai atgriezīsies pie kādreizējā pirktspējas rādītāja, ko tā visa gada garumā nemitīgi zaudējusi.
Darba devējs atteicās piekāpties, un 1900 strādnieku sāka streiku. Streika sekas skars ne tikai tiešos kompānijas īpašniekus, bet arī citas termināļus apkalpojošās firmas, kas savukārt skars arī tos, kuri tieši nav saistīti ar kravu transportēšanu. Strādnieku rīcības rezultātā efektīvie saimnieki cietīs milzīgus zaudējumus un, visticamāk, būs spiesti nākt strādniekiem pretī, apliecinot sen zināmo faktu, ka buržuāzija saprot tikai spēku. Pasta darbinieki, Lielbritānijas dzelzceļa darbinieki arī neatpaliek no dokeriem. Viņi cīnās par augstāku atalgojumu un labākiem darba apstākļiem, cik vien spēj. To viņiem jau sen ir iemācījusi skarbā kapitālistiskā dzīve. Šāda ekonomiskā cīņa daudzkārt stiprina proletariāta vienotību, parāda strādniekam tā spēku, darbaļaužu apvienošanās spēku.
No ekonomiskās cīņas izaug arī politiskā cīņa — proletariāta šķiru cīņas augstākā forma. Tad strādnieku šķira apzinās savas tiesības pārvaldīt valsti. Taču politiskā cīņa nav iespējama bez ekonomiskās. Prakse ir patiesības kritērijs, un tā parādīja, ka nav iespējams atmest šķiru cīņas ekonomisko formu, lai kā arī kādam to negribētos.