Dear Teachers!
Sirsnīgi priecājamies par jūsu aktīvo pozīciju
savu ekonomisko interešu aizstāvēšanā un atbalstām jūs šajā cīņā!
Sekmēt pilnvērtīgas personības veidošanu — tas gan ir ārkārtīgi svarīgs stratēģisks uzdevums visas valsts labad. No tā, kā mēs pildām savus pienākumus, kāda ir mūsu labsajūta, ir atkarīgs ļoti daudz, jo tieši mēs galu galā esam gudru, laimīgu un apzinīgu pilsoņu veidotāji. Diemžēl, valdība to nespēj apjēgt.
Mūsu premjers Krišjānis Kariņš uzskata, ka valsts var ietaupīt uz skolotāju rēķina, ka mēs prasām pa daudz. Turklāt, viņš atļaujas publiski izteikt domu, ka esam izlutināti un nedomājam par kopējo nākotni. Valdība neuzskata izmaksas par mūsu darbu kā ieguldījumu valsts un cilvēku attīstībā. Nemitīgi palielinot algu sev, viņi bezkaunīgi pārmet mums to, ka gribam arī iegūt izvēles brīvību! Kas šiem «tautas ievēlētajiem» notiek ar prātu?
Kā nominālās algas pieaugums par 5,6% var vispār tikt diskutēts un uzskatīts par reālo pieaugumu, ja tas nepārsniedz reālo inflāciju un mūsu alga tāpat paliek zemāka nekā vidējā darba samaksa valstī?!
Diemžēl par šādām pašsaprotamām lietām nākas cīnīties. Mums ir jāapzinās, ka Kariņš, vai Reirs, vai Šuplinska — vienalga, kas ieņem attiecīgus amatus. Viņi ir tikai sistēmas kalpi. Mūsu problēmās, visās dzīves jomās valdošajā netaisnīgumā vainojama pati sistēma. Kamēr vērtību skalas virsotnē ir peļņa, kamēr visu noteic iespēja dzīvot uz citu cilvēku rēķina, nevar būtiski uzlabot situāciju par labu tautai, par labu darbaļaudīm. Jā, gandrīz jau esam aizmirsuši vārdu «kapitālisms», bet tieši kapitāls vada mūsu priekšniekus. Tieši kapitālisms nedod sevi aizmirst, kaut arī ir nomainījis savu vārdu. To var saukt par tirgus ekonomiku, bet tā plēsīgā būtība nemainās. Vieni strādā, citi — gūst peļņu. Valdība ir neapmierināta tikai ar to, ka gribam lielāku sabiedrības labuma daļu (ne par velti — par savu darbu!), un par to, ka negribam atzīt savu vietu — niecīgu vietu sabiedrības dzīves ceļa nomalē. Jāatceras, ka valsts ir vienas šķiras apspiešanas ierocis, kas vērsts pret citām šķirām. Mēs, pedagogi, esam tieši apspiestās šķiras pārstāvji. Tāpēc nedrīkstam gaidīt no valsts rūpes par mums. Ilūzijas noved līdz skumjām sekām.
Mūsdienu pasaulē visās kapitālistiskajās valstīs skolotāji iegūst vēlamo tikai cīņā par savām tiesībām (ASV, Vācija, Spānija, Francija utt.), jo šī joma nav ienesīga peļņas ziņā. Kapitālam nav izdevīgi ieguldīt līdzekļus izglītībā. Mūs iepriecina tas, ka arodbiedrība pasludina turpmāko cīņu. Taču mēs arī labi zinām, kādam spiedienam ir gatava vara, kādām metodēm tā rīkojas, ja tiek skartas tās peļņas gūšanas iespējas. Esam gatavi atbalstīt arodbiedrību un turpināt šo cīņu pat gadījumā, ja LIGZDA netiks galā un piekritīs piedāvātajiem kompromisiem.
Starp Latvijas Strādnieku Frontes dalībniekiem arī ir pedagogi. Mēs apzināmies, cik katram ir vitāli kļūt par zinošu un radošu cilvēku. Mēs uzstājamies par izglītotu sabiedrību, kurā skolotāji ir augsti vērtēti un cienīti.
Novēlam veiksmi šajā cīņā!
Latvijas Strādnieku Fronte
