Latvijā mēs jau sen esam pieraduši domāt, ka gandrīz visas padomju laika rūpnīcas un ražotnes tika slēgtas līdz deviņdesmito gadu vidum. Patiesībā daži pārtikas, adījuma un pat ķīmiskās (!) rūpniecības uzņēmumi izdzīvoja un turpināja darboties veselas desmitgades. Turklāt ir saglabājušās pat dažas metālapstrādes un mašīnbūves rūpnīcas.

Šo uzņēmumu likteņi kapitālisma laikos bīja atšķirīgi. Daži no tiem bija publiski, citi palika maz zināmi. Dažu no tiem īpašnieki mēģināja modernizēt un paplašināt ražošanu, savukārt citu īpašnieki tikai izpumpēja peļņu, pēc iespējas ilgāk. Taču, laikam ritot, šķita, ka rūpniecības uzņēmumu likvidēšana palikusi pagātnē. Vai izdzīvojušās rūpnīcas (ar lielisko privatizācijas palīgu) «iekļaujas» brīvajā tirgū? Izrādījās, ka nē, un vecas rūpnīcas atkal atgādināja par savam problēmam… un visas Latvijas ekonomikas problēmam.

Ne tik sen vienā pilsētā bankrotējusi divas ļoti vecas fabrikas. Abi gadījumi vairāk vai mazāk bija publicētas ziņu aģentūrās, bet dažas detaļas nepiesaistīja žurnālistu pietiekamu uzmanību. Mēs vēlētos pastāstīt lasītājiem par šīm detaļām.

Pēkšņs rūpnīcas «Liepājas Metalurgs» sabrukums (tas bija viens no vecākajiem pilsētas uzņēmumiem, rūpnīca dibināta 1882. gadā un pārdzīvojusi divus pasaules karus) trieca Latvijas publikas iztēli 2013. gadā. Liepājas iedzīvotāji ir pieraduši pie tā, ka šī lielā rūpnīca ir pastāvējusi vienmēr.

Bet «Liepājas Metalurga» īpašniekiem bija finanšu grūtības; uzņēmums nespēja samaksāt kreditoriem un pēkšņi attapās uz bankrota robežas. Tikmēr šīs lielākās rūpnīcas slēgšana ietekmēja visu pilsētas saimniecisko dzīvi, nemaz nerunājot par 2000 darbinieku likteni. Rūpnīcas akcionāri, tās kreditori, vietējās varas un valdības politiķi izrādīja satriecošu vienaldzību pret strādnieku likteni. Pie rūpnīcas eksistēja veca padomju arodbiedrība. Tomēr tā bija iesaistīta ne tik daudz darba ņēmēju aizsardzībā, cik aizdevumu izsniegšanā saviem locekļiem. Taču tagad tās vadonim nebija ko zaudēt, un, iespējams, pat paši strādnieki no viņa pieprasīja rīcību, tāpēc savienība publiski paziņoja par uzņēmuma darbinieku mītiņa sasaukšanu.

Piešķirtajā dienā pie daudzdzīvokļu namu apsaimniekotāja pulcējās ne mazāk kā 200 cilvēku, un ne tikai Liepājas metalurga darbinieki. Ieradās žurnālisti, bet pūlī tika novēroti divi cilvēki «štatā» — valsts drošības dienesta aģenti.

Vispirms vārdu paņēma arodbiedrības priekšsēdētājs, pie mikrofona iznāca arvien jauni un jauni oratori. Visās sarunās skanēja viens leitmotīvs: ekonomikai nozīmīga rūpnīca ir jāsaglabā. Taču uzstāšanās enerģiskums nevarēja slēpt akcijas organizatoru kļūdu — netika saukts par mītiņa mērķi. Mītiņā neviens nav parūpējies formulēt konkrētas prasības konkrētām personām. Mītiņš beidzās ar neko, bet pikets Rīgā tika atcelts. Pēc dažiem mēnešiem uzņēmums tika slēgts, bet darbinieki tika atlaisti. Pārrobežu «investors», kurš nopirka Liepājas rūpnīcu, nevarēja atsākt ražošanu.

Daļa bijušo strādnieku metalurgu aizgāja pensijā, daži devās uz ārzemēm, citi iekārtojās specialitātē uz citiem uzņēmumiem (ārzemniekiem piederoši), daži mainīja profesiju. Bijušā «metalurga» teritoriju jau sāka apgūt citas firmas: ārzemniekiem piederošais neliels uzņēmums «Caljan Rite-Hite» pārceļas no savas vecās adreses uz ēku, kur kogd-to strādāja mehāniskais cehs «metālurgs». Bet daži uzņēmīgi cilvēki, paņēmuši līdzi metalurga speciālistus, pārcēlās uz pilsētas malu vecajās padomju ēkās un veidoja krāsainus vai vieglus metālus, bet šī sīkā ražošana neiet ne uz kādu salīdzinājumu ar «Liepājas metalurga» mērogu.

Pēc pieciem gadiem sekoja vēl viena «vēsturiskā» un «tradicionālā» rūpnīca, KAS pieder AS «Tosmares kuģubūvētava» (AS «Tapmāras kuģu būvētājs») un arī atrodas Liepājā. Tomārs ir viena no Liepājas rūpniecības rajoniem. Pretēji savam nosaukumam rūpnīca pēdējos gados nodarbojās nevis ar kuģu būvi, bet tikai par kuģu remontu. Pat tā saucamie «treknie gadi», periods pēc Latvijas iestāšanās ES, kad Eiropas Savienība mākslīgi piesūca Latviju ar kredītiem un uzskrūvēja inflāciju, pēc tam sekoja postoša krīze, šeit netika novērota liela rosība. No ārpuses varēja redzēt pamesto padomju celtnes ēku, cehos — vecās padomju darbnīcas un celtņu celtņus. Te bija maz darbinieku; šeit maksāja mazāk nekā citās firmās. Pilnīgā pretstatā «metalurgam», tosmāriešu rūpnīcai pirms savas izputināšanas noteikti nešķita laba un perspektīva. Tā slēgšana jau sen tika pieņemta, vēl pirms 15 gadiem, ja ne agrāk. Šo iemeslu dēļ bankrots ir pagājis gandrīz nepamanīts un nav izraisījis sabiedriskā rezonanse. Mūsu sabiedrības klusā vienaldzība norāda uz elementāra veselā saprāta degradāciju: ostas pilsēta paliek bez tiesvedības un bez tiesvedības, un nevienu tas nesatrauc. Liepājā tagad pakāpeniski paliek tikai ārvalstu kapitālam piederoša rūpniecība, galvenokārt dāņu. Ņemot vērā, ka šie ārvalstu kapitālisti ar visiem spēkiem cenšas izveidot Liepājā augstas tehnoloģijas, bet vēl smagāku, rūpniecību, kļūst skaidrs: būvēt un remontēt jūras kuģus Liepājā vairs nebūs.

Kad sākās aizkavēšanās ar algas izsniegšanu «Toskānas kuģu būvētājā», darbinieki neprotestēja. Arī vēsts par likvidāciju neizraisīja ievērojamu sašutumu. Iespējams, ka savu lomu tēloja neveiksmīgs «metalurga» protests.

Tomēr tomiešu kuģu remonta rūpnīcas bankrots nejauši iezagās vēsturē «cīņa pret kapitālismu». 2018. gada jūnijā mazpazīstamā Latvijas Sociālistiskā partija publicēja jaunumus: masu informācijas līdzekļos tika ziņots, ka tomāru uzņēmumā tiek aizturēta samaksa, sakarā ar ko LSP saeimas deputāti nosūtījuši pieprasījumu darba inspekcijai: «Lūdzam sniegt informāciju par darba inspekcijas veicamajiem pasākumiem…»

Darba likumdošanas pārkāpumi Latvijā bija neprecīzi, un par tiem LSP vadītāji varētu uzzināt ne «no avīzēm», bet no saviem aktīvistiem un no pašiem strādniekiem. Kāpēc LSP vadība bija pieķērusies vienīgajam tosmāriešu gadījumam? Atbilde bija vienkārša: tuvojās Saeimas vēlēšanas, un vajadzēja demonstrēt, ka LSP kaut ko dara strādājošiem. Tomēr šī demonstrācija bija adresēta ne tik daudz Latvijas vēlētājam, cik LSP ārvalstu «sabiedrotiem». Sociālisti-kungi pat neziņoja tosmāriešu rūpnīcas darbiniekus par izrādīto rūpību.

Ko izdevās panākt ar deputāta pieprasījumu, LSP tā arī nepaziņoja.

Kas ir kopīgs divos bankrotos, izņemot darbības vietu? Abi slēgtie uzņēmumi ir kapitāluzņēmumi, kas ir tradicionāli Latvijai, ar vēl pirmsrevolūcijas saknēm. Abos bankrotienos simboliski parādīja mūsu acīs notiekoša Latvijas dziļuma izmiršana.

No bijušās rūpniecības atliekas Liepājā pagaidām saglabājas bijušais galantērijas kombināts «Lauma», kurā kādreiz darbojās vairāk nekā 5 tūkstoši strādnieku, bet tagad SIA «Lauma Fabrics» ar mazāk nekā 500 darbiniekiem, zivju konservu un kafijas fabrikas, kartupeļu čipsu un jūras tirdzniecības osta. Bet neviens vairs nebrīnīsies, ja arī viņi sekos «metalurgam».