Fašisms sākas diezgan vienkārši un vienveidīgi. Vienā brīnišķīgā dienā pienāk kārtējā ekonomiskā krīze, kuru parasti vēl pasliktina kādi ārkārtas apstākļi. Tikt galā ar to nekā nesanāk. Neapmierinātība ar savu stāvokli apakšā un bailes par saviem kapitāliem augšā ļoti strauji aug, bums — pār mums jau valda jaunais fīrers. Vai pat tas pats, tikai jaunā kvalitātē. Visi neapmierinātie ierindā soļo uz cietumiem — koncentrācijas nometnēm, visas politiskās pļāpas aizver mutes, visi dzīves īpašnieki mierīgi saņem militāros pasūtījumus, sākas finanšu kapitāla atklātās teroristiskās diktatūras zelta laiki.
Varētu dzīvot, gūt labumus tādā fašisma paradīzē, bez visiem bezjēdzīgiem parlamentiem, korumpētiem politiķiem un medijiem. Bet, taču nē. Jūtamies neērti. Bardzība, protams, ir labi, taču pats vari kļūt par diktatūras upuri. Vai tavu dēlu iesauks armijā un sūtīs ierakumos. Vai pat tavai sievai pēkšņi atradīs nepareizas galvaskausa proporcijas. Viss tas ir nepatīkami, dažreiz pat bīstami. Tāpēc šo vājprātu ir jābeidz, valsts jāmīkstina, jāpadara to līdzjūtīgāku, laipnāku, vismaz pret cienījamiem cilvēkiem, bez visiem tiem ain-cvai-policai. Un valdošā šķira sāk meklēt atpakaļgaitu fašisma ātrumkārbā. Ne visiem un ne uzreiz sanāk to atrast, bet varianti sanāk diezgan daudzveidīgi un tos vērts ņemt vērā.
Visvieglāk, protams, kad palīdz laipnie kaimiņi. Fašisms bieži vien ir ļoti agresīvs. Dažreiz tik daudz šauteņu pakarina uz sienas, ka tās sāks šaut jau ne trešajā lugas cēlienā, bet daudz agrāk. Tad laipniem cilvēkiem pienākas ņemt šautenes rokās un ar kopīgiem spēkiem iznīcināt fašisma briesmoni tieši tā galvā. Tad diktatora un viņa tuvāko draugu liktenis ir nepatīkams. Sadeg, nožēlojamie, aplieti ar pēdējiem benzīna krājumiem, turot kālija cianīda ampulu mutē. Vai nu karājas ar galvu uz leju blakus savai mīļotajai. Vai nu vienkārši un banāli nomirst nošaušanas pagrabā, cietuma slimnīcā vai trako mājā.
Pastāv arī mazāk radikāli varianti, bet tie ir sarežģītāki.
Grieķijas «melno pulkvežu» režīms pēc sešiem valdīšanas gadiem jau sāka dot atpakaļgaitu un pakāpeniski ieviest demokrātiju. Bet domstarpību dēļ pulkveži sastrīdējās, veica kārtējo apvērsumu, slaktiņu valstī un avantūru, kuras rezultātā tika sagrauti un beidza savas diktatoru dzīves mūža ieslodzījumā.
Portugāles fašistiskajam diktatoram Salazaram izdevās nomirt savā gultā, būdams pārliecināts, ka viņš līdz galam esot valsts vadītājs. Kaut arī pēdējos divus dzīves gadus pēc insulta Portugāli vadīja jau cits cilvēks, bet Salazara priekšā spēlēja komediju ar ministru ziņojumiem un pat ar speciālās avīzes izdošanu vienīgā eksemplārā. Pat tad, kad Salazars jūtās spirgts un vesels, viņš bija mizantropisks un dzīvoja gandrīz kā vientuļnieks. Fašismu Portugālē gāza pēc 4 gadiem pēc viņa nāves «Neļķu revolūcijā»
Par visu laiku visveiksmīgāko diktātoru vajag atzīt Franko. Uzsākot dumpi, uzsākot pilsoņu karu, izlejot asiņu upes, viņš spēja palikt tādā statusā, ka varēja paspiest rokas pasaules līderiem. Sākumā pēc principa «nav laika tagad par tevi domāt, man vajag ar Hitleru tikt galā», bet Aukstā kara laikā — «labāk Spānija paliks brūna nekā sarkana». Iecēlot par savu mantinieku princi Huanu Karlosu, viltīgi vadot ārpolitiku un līdz galam īstenojot represīvo politiku iekšpolitikā, Franko režīmam sanāca uzstādīt fašistiskās diktatūras ilguma rekordu — gandrīz 40 gadus. Pēdējo kaudiljo pieminekli iznīcināja 2009. gadā, bet 2019. gadā paša Franko paliekas ar neonacistu protestiem tika ekshumētas un pārnestas no memoriālā kompleksa «Valle de los Caídos», kurš bija domāts kā «samierināšanās simbols», uz parastajiem municipālajiem kapiem.
Visslavenākais no vairākiem Latīņamerikas kara diktatoriem bija, bez šaubām, Pinočets. Viņa fašistiskā hunta pastāvēja arī diezgan ilgi: 17 gadus Pinočets vadīja valsti, un pēc tam vēl 8 gadus kā sauszemes bruņotu spēku virsnieks viņš palika par draudu valsts demokratizācijas procesam. Galu galā diktatoru, kurš turējās aiz jebkādas iespējas iegūt varu, neatbalstīja ne huntas kolēģi, ne Ziemeļamerikas aizstāvji. Bet pēc tam sākās tas, kas nevarēja nesākties pēc visiem viņa vairāku gadu nežēlīgajiem mākslas darbiem. Senāta neaizskaramības atņemšana, aresti, apsūdzības slepkavībās, nolaupīšanas, spīdzināšanas, korupcija. Pēdējos savus 8 dzīves gadus diktators pavadīja tautas naida atmosfērā un tiesu vājāšanās.
Buržuāziskā valsts var pastāvēt divās formās: atklātā teroristiskā diktatūrā, kura ir dēvēta par fašismu, vai diktatūrā, kura ir paslēpta aiz parlamentiem, likumiem un dažādām viltīgām procedūrām, tādu diktatūru sauc par demokrātiju. Dzīvot labāk, protams, otrajā. Bet šo jautājumu risina nevis tauta, bet virsotne, kura ir apmaldījusies savās mahinācijās un zaudēja prātu no bailēm pazaudēt varu. Galvenais, ko jāatceras nākošajiem fašistiskajiem diktatoriem: ieeja fašismā — rublis, izeja — divi. Un pie izejas tevi droši vien sagaidīs nopietni cilvēki, kuri nepiekrīt tavām diktatoru metodēm, bet gatavi izdarīt izņēmumu tavā gadījumā.
Sergejs Mehņevs
