Jūs pabeidzāt universitāti, atnākat iekārtoties darbā, noslēdzat līgumu. Ko jūs pārdodat? Tā kā jums nav nekā, izņemot jūs pašu, tad pārdodat jūs… nē, ne sevi, bet gan savu darbaspēku, ko nopērk kompānijas īpašnieks — kapitālists vai kapitālistu grupa. Šāda pārdošana arī ir jūsu galvenais peļņas avots. Sakarā ar to, diezgan dīvaini dzirdēt slavas dziesmas par personisko brīvību kapitālismā, no cilvēkiem, kas pārdod savu darbaspēku. Līdzīgi tam, kā buržuāziski-demokrātiskajās parlamenta vēlēšanās cilvēki tik drīkst reizi pāris gados izvēlēties, kuri no kapitāla pārstāvjiem varēs, sēžot parlamentā, viņus pārstāvēt un apspiest, tāpat arī kapitālistiskā «brīvība» izpaužās tikai iespējā izvēlēties kapitālistu, kurš tevi ekspluatēs.

«Nu kāpēc uzreiz ekspluatēs?» — jautāsiet jūs, — «Man taču maksā algu, tad jau viss godīgi». Pretēji tam, ko saka buržuāziskie ekonomisti, taisnība ir tāda: kapitālista peļņa — tas ir neapmaksāts citu cilvēku darbs. Un jebkurš kapitālistiskais uzņēmums ir izveidots priekš peļņas, un tas nozīmē — priekš neapmaksāta citu cilvēku darba izmantošanas. Ja darbs būtu apmaksāts pilnībā, tad uzņēmumam nebūtu peļņas,un tas nozīmē — kapitālistam nebūtu jēgas uzturēt šo uzņēmumu. Nu tad tā — jebkura kapitālista mērķis ir dzīvot uz citu neapmaksāta darba rēķina, bet jebkura parasta cilvēka brīvība kapitālismā — ir brīvība izvēlēties sev kapitālistu-ekspluatatoru.

Protams, pašam kapitālistam ir ievērojami vairāk brīvības, taču arī viņš ir spiests rīkoties konkretā veidā. Ja kapitālists neveicina sava kapitāla augšanu, tad viņa kompānija neiztur konkurenci — izkrīt no tirgus, vai arī nokļūst citu — veiksmīgāku kapitālistu rīcībā. Pats viņš, labākajā gadījumā, paliek par direktoru, bet biežāk — tik paplašina proletāriešu rindas, plašajā šī vārda nozīmē. Nav arī iemesla «žēlot» buržuāziju, taču kapitālists ir tāpat sasaistīts kapitāla važās, kā jebkurš parastais strādnieks. Kapitāls prasa pakļautību — visiem jāstrādā kapitāla palielināšanai. Starp citu, tāpēc arī protestantisms ir tik populārs kapitālistiskajā pasaulē: kapitāla paaugstināšana ir Dievam tīkama, un par to cilvēks var mūža galā «nogrābt» sev kārtīgu gabalu dievišķās atlīdzības.

Nolīgts strādnieks spiests visu laiku meklēt kapitālu, kuram viņš var noderēt, bet kapitālsts ir spiests visu mūžu kalpot kapitālam — savam «dievam».

Jo vairāk, rūpnieciskais kapitālists — sava biznesa kalps — ir spiests attīstīt rūpniecību, un te izpaužās viņa progresīvā loma. Bet zemes īpašnieki, un tā saucamie «investori» nedara pilnīgi neko rūpniecības attīstīšanai. Viņu loma — atņemt daļu ienākumu. Ar zemes īpašniekiem viss vēl vienkāršāk. Viņi saņem īres maksu tāpat vien, līdz ar to padārdzinot rūpniecību, kas organizēta uz šīs zemes. Ar to arī viņa funkcijas beidzas. Tādā gadījumā, ja likvidēt zemes privatizāciju, rūpniecības ienākumi celsies. Tādā gadījumā, rūpnieciskais kapitālists nav spiests maksāt par zemes nomu, un rūpniecības izdevumi samazinās. Augļotājs, vai, kā tagad moderni sauc, «investors», nevis dod naudu, kā uzskata vairākums cilvēku, bet gan atņem to. Viņam ir vienalga, kas un kā tiek ražots. Galvenais, ka viņš, galu galā, saņem savus procentus. Tāpēc, sauksim lietas to īstajos vārdos — viņam tiek atdota nauda.

Mūsdienu mediju kultūrā ir diezgan populāras fantāzijas par cilvēces apdraudējumu no mākslīgā intelekta puses, tiek uzņemtas daudzas filmas par robotu uzbrukumu cilvēcei, un cilvēku noverdzināšanu. Un šeit ir gadījums, kad fantastika iet pa pēdām realitātei. Kapitāls jau valda pār cilvēkiem — cilvēks iet un klanās kapitāla sistēmai, kuras pamatā ir cilvēku cits cita ekspluatēšana, iet pie kapitālista, šīs sistēmas garīgā tēva, un lūdz, lai viņu paņem pie sevis, un ekspluatē. Šeit arī izpaužās šī kapitālistiskā «brīvība» priekš vairākuma — kalpot kapitālam vai pazust.

Piemēram, ir strādnieks, kas ražo automašīnas. Viņš paklausīgi strādā, un, ja viņam veicas, tad pamazām uzkrāj naudu. Piemēram, tā paša automobiļa iegādei. Kamēr krīze tikai tuvojas, kapitālists savu strādnieku apstrādā, stāsta viņam pasakas par to, ka firma ir viņa ģimene, vai arī skalo viņam smadzenes ar visādiem «core values» (galvenās vērtības). Bet pēkšņi, kādu dienu izrādās, ka automobiļu tiek ražots pārāk daudz — tik daudz, ka nav iespējams tos izdevīgi pārdot. Kapitālists, kā uzticīgs kapitāla kalps, tiek ārā no situācijas, izlemjot samazināt darbinieku skaitu. Un, strādnieks papildina bezdarbnieku rindas. Tagad viņš nevar atļauties nopirkt automobili, kuram bija krājis, tāpēc ka… ir saražojis pārāk daudz automobiļu! Tagad viņam nekas cits neatliek, kā vien iet klanīties nākamajam kapitāla pārstāvim.

Kad strādnieks iet pie kapitālista, viņš īstenībā meklē kapitālu. Kapitālista spēks ir tas, ka ir pieņemts uzskatīt, ka viņam pieder kapitāls. Bet īstenībā, kapitālists tāpat ir pakļauts kapitālam. Kapitāls tikpat viegli maina savus padotos, kā kapitālists — darbaspēku. Gatavā prece, kas tiek pārdota, (automašīna) arī ir kapitāls, tāpat kā ražošanas līdzekļi (darbmašīnas), tikai citā formā — preces formā. Šoreiz, piemēra pēc, strādnieks nokļūst alus rūpnīcā. Strādnieks iet un lūdz kapitālistu, kuram aiz muguras stāv alus pudele, lai atkal pieņem viņu darbā. Iespējams, ka viņam atkal paveiksies, bet par to viņam pudele caur kapitālistu prasīs astoņas darba stundas dienā, plus laiks ceļam, un vēl, caur saviem aģentiem, visāda veida merčendaizeriem, atņems vēl lielu daļu brīvā laika. Un arī tā saucamais brīvais laiks kapitālismā ir dots strādniekam tikai tādēļ, lai viņš atjaunotu savus spēkus darbam, kas tik ļoti ir vajadzīgs kapitālam. Ja nebūtu šīs traucējošās fizioloģiskās vajadzības, strādnieku šķira būtu darbā 24 stundas dienā, bez brīvdienām. Pudele grib, lai tu ražo pudeles, un dzer tās! Un nemēģini pretoties — tuvumā vienmēr ir uzraugs, bet, rokas stiepienā — vesela bezdarbnieku armija.

Cilvēks, pēc savas dabas, ir radītājs, viņš apzināti maina sevi, un arī dabu sev apkārt. Bet, kapitālisma laikā, šis radītājs var radīt tikai tad, kad to atļauj kapitāls, viņš ir radītājs iznīcīšanā. Un tā ir radītāja nāve. Tā ir šeit, nevis garīdznieku fantāzijās. Cilvēks nevalda pār ekonomiskiem apstākļiem. Taisni otrādi — kapitāls, visos savos veidos un izpausmēs, valda pār cilvēkiem. Tāpat kā reliģija — cilvēka fantāzijas auglis, kurš ir atdalījies no cilvēka, un tagad, ārējā spēka veidā, valda pār viņu, tāpat arī kapitāls, kas ir cilvēka radīts, ir nedzīvs darbs, kas pakļauj sev dzīvu darbu.

Imperiālisma laikā kapitālam kļūst arvien grūtāk augt, arvien biežāk rodās krīzes, kas atrod arvien vairāk kapitālam nevajadzīgu cilvēku, kā arī viņu iznīcināšanas līdzekļus. Kamēr cilvēki skraida apkārt, priecājoties par saviem astotajiem «iPhone», un par savu viltus brīvību, kaut kur, iespējams, tiek veidotas jaunas atklātās finanšu kapitāla teroristiskās diktatūras formas. Bet mums pienāk laiks veidot savus ieročus cīņai par īstu brīvību.

Visu valstu proletārieši, savienojieties!