Apkārtējā pasaule ir pretrunīga. Tās pretrunas cita citu noteic un atrodas pastāvīgā kustībā, pastāvīgā cīņā. Daudziem pazīstamā formālā loģika ne visai der notiekošo analizēšanai. Tas attiecināms gan uz precīzām zinātnēm, gan tādām dzīves jomām, kā vēsture un politika.

Dialektika ir vispilnīgākā mācība par pretrunām. Tieši tāpēc mēs jums piedāvājam mēģināt savus spēkus ļoti sarežģītā un ārkārtīgi lietderīgā Hēgeļa «Loģikas zinātnes» studēšanā. Tikai visai pilnīgi izprotot pasauli, var būtiski uzlabot darbaļaužu dzīvi.

Dialektika mūsdienu dabaszinātnēs ir svarīgākā domāšanas forma, jo tikai tā sniedz dabā notiekošu attīstības procesu un dabas vispārējo sakaru izskaidrošanas metodi, kā arī tādu metodi, kas nodrošina pāreju no vienas pētīšanas jomas uz citu.

«Dabas un cilvēces vēsture ir dialektikas likumu abstrahēšanas avots. Tie likumi nav nekas cits, bet šo abu vēsturiskās attīstības posmu un pašas domāšanas vispārīgākie likumi. Pēc būtības tie ir koncentrēti šādos trīs likumos:

Kvantitatīvo un kvalitatīvo izmaiņu vienotība.

Pretstatu vienotība un cīņa.

Nolieguma noliegums.

Visus šos trīs likumus Hēgelis, izejot no savas ideālistiskās pozīcijas, attīstīja tikai kā domāšanas likumus. Mūsu uzdevums ir iztulkot dialektiku materiālistiski, nepiedēvējot dabai un vēsturei domāšanas likumus, bet, gluži otrādi, atklājot likumus no dabas un vēstures» (F. Engelss. «Dabas dialektika»).

Kā vairākkārt apgalvoja V. Ļeņins, galvenais dialektikā ir domas kustība, pārejas no viena jēdziena uz citu. «Loģikas zinātnē» tiek pasludināta domas disciplīna, t. i. katrs jauns jēdziens tiek izvests, secināms no iepriekšējā, kustoties no vienkāršā uz sarežģīto. Hēgelis spriež par to, no kā mēdz sākties dialektika, un nonāk pie secinājuma, ka sākumpunkts meklējams tikai abstrahēšanā no visa. Lai no kā sāktos domas kustība, atmetot jebkādas zināšanas par parādību, paliek tikai tas, ko vairs nevar nekādi atmest. Tā ir tīrā esamība. Pašā izziņas sākumā, ja tiek atstāts novārtā viss, abstrahējoties no visa, var pārliecinoši noteikt tikai to, ka tas (pētāmais priekšmets) ir.

Šis raksts ir Hēgeļa dialektikas konspekta pirmā daļa. Tajā ir izskatīta domas kustība no tīrās esamības kategorijas uz tapšanas kategoriju.

Jāuzsver, ka tas ir tikai konspekts. Lai izstudētu dialektiku, jāvēršas pie G. V. F. Hēgeļa grāmatas «Loģikas zinātne». Papildus pirms lasīšanas ieteicams noklausīties filoz. Zin. dr. Mihaila Vasiļjeviča Popova ievada lekciju (pieejama krievu valodā).

Tīrā esamība, tīrais nekas, tapšana

Tīrā esamība ir brīva no jebkādas noteiktības. Tā kā tīrajai esamībai pilnīgi trūkst noteiksmju, tā ir esamība bez kvalitātes. Tīrā esamība bez turpmākas noteikšanas ir vienāda pati sev, tai nav nekādu atšķirību ne iekšā, ne attiecībā pret ārējo. Tīrā esamība ir tīra nenoteiktība un tukšums. Neko vairāk nevar par to teikt, nav ko apskatīt, nav ko pārdomāt. Tādējādi, esamība, nenoteikta un nepastarpināta, ir patiesībā nekas.

Tīrais nekas ir vienkārša vienādība ar sevi, bez atšķirību pašā sevī, tukšais, abstaktais nekas. Tomēr par to var domāt, to var atšķirt, un tas vien nozīmē, ka nekas domāšanā ir. Tīrajam nekam pilnīgi trūkst noteiksmju, tas ir tīra nenoteiktība un tukšums. Tādējādi, nekas ir definēts tāpat kā tīrā esamība. Precīzāk izteicoties, nekas nav definējams, tāpat kā nav definējama tīrā esamība. Tātad, tīrā esamība un tīrais nekas ir viens un tas pats.

Tīrā esamība ir tīra nenoteiktība un patiesībā ir nekas. Tīrais nekas pastāv un, līdz ar to, tā ir esamība. Acīmredzams, ka tīrā esamība ir kļuvusi par tīro neko, un tīrais nekas ir kļuvis par esamību (taču tā vairs nav tīrā esamība, bet vienkārši esamība, jo šī esamība jau ir pastarpināta ar diviem soļiem: no tīrās esamības uz neko un no nekā uz esamību).

(Te ir svarīgi apjēgt, ka jēdziens «tīrais» nav noteiksme, bet kalpo tam, lai norādītu uz tiem sākotnējiem esamību un neko, kuri parādās prātā pašā izziņas sākumā.)

Saskaņā ar to, ka tīrā esamība ir kļuvusi par tīro neko, var secināt, ka šī «jaunā» esamība arī kļūst nekas (jebkura esamība nokļūst Nekas). Tas nozīmē, ka esamība un nekas ir viens un tas pats (jo tie ir pārgājuši viens par otro). No otras puses, tie ir acīmredzami dažādi. Tie nav viens un tas pats (jo uzskatāms par atšķirīgo, vai mēs aplūkojam neko, vai kaut ko). Tai pašā laikā, esamība un nekas ir nešķirami un nedalāmi.

(Tādējādi, ir vienlaicīgi patiesa gan nekā un esamības vienādība, gan to nevienādība, jo viens izzūd otrajā.)

Taču doma neapstājas, turpinot slīdēt no nekā uz esamību, no esamības uz neko. Sanāk, ka nav vairs ne esamības, ne nekā pašu par sevi kā tādu; to patiesība pastāv esamības pārejā par neko un nekā pārejā par esamību. Katrs no tiem izzūd savā pretstatā, un divas šīs pretstatu kustības nav atdalāmas viena no otrās. Esamības kustība uz neko un nekā kustība uz esamību tiek saukta par tapšanu. Tapšana nav abstrakta, bet noteikta esamības un nekā vienotība, tāda vienotība, kurā pastāv gan esamība, gan nekas. Patiesībā esamība un nekas nepastāv paši par sevi, bet tikai kopīgā tapšanā. Tapšana ir dialektikas pirmā īstā kategorija.

Aplūkosim tapšanu. Tapšanā ir divas pretstatu kustības: Esamības izzušanas kustība nekās un nekas izzušanas kustība esamībā. Šādas pretējas virzības vienā kustībā tiek sauktas par momentiem. Esamības izzušanas kustība nekās ir saukta par iznīcīšanu. Nekā izzušanas kustība esamībā ir saukta par rašanos. Pati tapšana ir šo divu momentu vienotība: iznīcīšanas un rašanās vienotība. Tomēr, kļūstot par iznīcīšanas un rašanās vienotību, tapšana joprojām paliek esamības un nekā vienotība. Rašanās ir nekas, kas pārej esamībā, tādējādi, rašanās pirmām kārtām ir nekas. Savukārt, iznīcīšana ir esamība, kas pārej nekās, tādējādi, iznīcīšana ir esamība.

(Uzsākot jebkuras parādības izskatīšanu, sākotnēji ir zināms tikai tas, ka tā ir, jeb pastāv. Jāuzsver, ka vārds «ir» nenozīmē, ka parādība eksistē. Līdz eksistēšanai kā kategorijai jānonāk, tā tiks izvesta tālāk.)

Šis materiāls nav jāuztver kā monogrāfija (t. i. tāds iztirzājums, pēc kura var apgūt dialektiku), tāpēc mēs vēlreiz uzsveram, ka ir jālasa pati Hēgeļa grāmata «Loģikas zinātne». Prakse liecina, ka vislabākais dialektikas izstudēšanas veids ir patstāvīga lasīšana un, pēc tam, apspriešana ar citiem un patstāvīga kategoriju izvešana (pārejas).