«Valsts nevar mūžīgi uzturēt uzņēmējdarbību»
Latvijas Ministru prezidents K. Kariņš

Jebkuras valsts būtība ir valdošās šķiras diktatūra. Atgādinām, ka Latvijā šī šķira ir buržuāzija, nevis «sabiedrība», «tauta», «pilsoņi-nepilsoņi» u.tml. Menedžeru amatā pieņemtie premjeri un prezidenti ir tikai izpildītāji, ar neatkarību noteiktajos rāmjos apveltītās figūras. Kurš noteicis? Tieši tā, valdošā šķira.

Un te radās apjukums. Pārvaldnieks aizmirsa savu vietu un «uzbrauca» uz saimniekiem. Viņš to izdarīja no muļķības vai drosmes — mēs to nekad neuzzināsim. Bet tas tika izdarīts.

Kariņa kungs paziņoja, ka «valsts nevar mūžīgi uzturēt uzņēmējdarbību», un kapitālistu «arodbiedrības» atbildi ilgi nebija jāgaida. Premjeram tika atgādinātas buržuāziskās patiesības, ka «…nauda valsts budžetā nerodas no nekurienes, tā nāk no biznesa, galvenokārt no uzņēmumiem, kas nodarbojas ar eksportu… Uzņēmēji, kas darbojas vietējā tirgū, rada arī darba vietas, preces, pakalpojumus un līdz ar to arī naudu», un piedāvāja atvainoties. Atvainošanos ilgi nevajadzēja gaidīt.

Mēs nekalpojam buržuāzijas interesēm, tāpēc mums ir ko teikt par šo nelielo strīdu.

Kurš kuru īsti atbalsta?

Valsti un visus tās orgānus (arī finansiālos) tieši vai netieši kontrolē viena un tā pati valdošā šķira. Tas ir vispārējais buržuāzijas fonds. Bet, protams, ne visi tās pārstāvji, bet tikai šobrīd varenākās un ietekmīgākās grupas. Šāda spēku sakārtošana ir raksturīga ne tikai Latvijai, bet arī jebkurai buržuāziski demokrātiskai republikai un pat fašistiskām valstīm.

Kapitālistu šķietamā vienotība ir iegrimusi daudzās pretrunās (kuras beidzot jāsāk izmantot strādnieku šķirai). Miera periodos starp krīzēm uzņēmējdarbībai parasti nav nepieciešama valsts palīdzība, lai sūktu peļņu no strādniekiem, bet, sākoties kritumam, pirmie pēc palīdzības skrien lielie uzņēmumi. Un valsts viņiem palīdz, izmantojot budžetu. Bēdīgi slavenais mazais bizness lido «kā saplāksnis pār Parīzi» un tiek atstāts pats sev.

Un tagad par to, kurš kuru patiesībā baro. Cilvēkam, kurš pārzina marksisma pamatus, nav noslēpums, ka kapitālistu bagātības avots ir algoto strādnieku neapmaksātais darbs. Nevis kaut kāds uzņēmējdarbības talants, bet gan darbaspēks. Darbs, kura laikā cilvēks rada lietderīgas lietas. Un tad, piesavinot virsvērtību (peļņu), uzņēmējs maksā nodokļus budžetā.

Kontrrevolūcijas rezultātā sabiedriskie ražošanas līdzekļi pārgāja privātajās rokās, un aplaupītie strādnieki bija spiesti vienīgo, kas viņiem bija palicis, — darbaspēku — pārdot rūpnīcu, avīžu, tvaikoņu īpašniekiem.

Mūs, darbaļaudis, valdošā šķira nevēlas ievērot. Mēs ražojam, apkalpojam, būvējam, transportējam — un joprojām šķiet, ka mēs neesam. Par mums atceras tikai tad, kad tuvojas vēlēšanu laiks, šī bezuzvaru izloze darbaļaudīm.

Mēs vēlreiz aicinām — studējiet marksismu, un jūs nekad vairs nepakļausieties buržuāziskajiem vārdiem un atklātiem meliem.