Kad runa iet par tādiem pamata labumiem, kā bezmaksas izglītība, medicīna un mājoklis, buržuāzijas apziņas nesēji visiem spēkiem cenšas noliegt vai mazināt šo sociālisma un sociālistiskās sabiedrības iekarojumu nozīmi. Šķiet, visi ir dzirdējuši jau sen kļuvušas par šablonu frāzes par to, ka «bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā», un tam līdzīgu. Cilvēki, kuriem buržuāziskā apziņa ir izteikta radikālākā formā, vispār mēdz apgalvot: «Ja viss būs bezmaksas, tad neviens nestrādās.» Kad salīdzina dzīvi PSRS un mūsdienu buržuāziskajā Latvijā, var dzirdēt aprobežotus sīkpilsoniskus spriedumus, it kā «PSRS ir pagātne, nav ko tur apskatīt», «mēs jau šim cauri esam izgājuši», «sociālisms ir novecojis», un citus buržuāziskās propagandas mītus un šablonus.

Tāda pozīcija ir to cilvēku aizsargreakcija, kuri ir apreibināti ar buržuāzisko propagandu un kuri baidās atzīt faktu, ka kapitālisma restaurācija Latvijā ir kustība atpakaļ nevis uz priekšu, ka vēl pirms 30 gadiem cilvēkiem atņēma bezmaksas izglītību, medicīnu un mājokli, kaut vai strauja tehnoloģiju attīstība un darba ražīguma pastavīga paaugstināšanās visā pasaulē aizmiglo to. Šis ir mēģinājums attēlot mūsdienu stāvokli kā bezalternatīvu un, tādējādi, taisnīgu. Tāda pozīcija ir ne tikai aprobežota, bet kaitīga un postoša, jo traucē cilvēkiem cīnīties par pienācīgiem dzīves apstākļiem. Bieži vien tik «dziļas» realitātes sapratnes cēlonis ir banāla neizglītotība politiskās ekonomijas jautājumos.

Lai kārtējo reizi pārliecinātos iepriekšminēto sociālo sasniegumu ārkārtīgā svarīgumā un nepieciešamībā, jātiek skaidrībā ar vērtības veidošanas un sadalījuma jautājumiem, kā arī ar valsts lomu sociālo labumu sadalalīšanā. Ir labi zināms, ka tikai cilvēka darbs (mērķtiecīga matērijas pārveidošanas darbība) veido vērtību, un tieši pastavīgi atkārtojošais ražošanas process dod sabiedrībai iespēju reproducēt sevi un attīstīties.

Kapitālisma apstākļos strādnieks darba dienas laikā ražo vērtību, kura ir materializēta precē. Viena darba laika daļa iet uz darba spēka reproducēšanu, tās lielumu noteic izdevumi strādnieka un viņa ģimenes uzturēšanai, viņa izglītībai, veselībai utt. Otrā darba laika daļa iet uz papildus vērtības radīšanu, kuru bez atlīdzības piesavina kapitālists un kura turpmāk tiek sadalīta starp citiem eskpluatatoriem. Daļa iet uz rūpniecības paplašināšanu un kapitālista personisko vajadzību apmierināšanu. Tādējādi alga nav darba apmaksa — ne viss darbs tiek apmaksāts. Alga ir darba spēka nevis darba cena! Kapitālismā darbs nekad netiek pilnīgi apmāksāts. Savukārt darba spēka vērtība var un jābūt (lai strādnieku šķira neizmirtu) pilnīgi apmaksāta, kaut vai tas bieži vien nenotiek. Algas vietā, kura nodrošinātu normālu dzīvi strādniekam un viņa ģimenes locekļiem, strādnieks saņem sīku ubaga dāvanu, kuras diez vai pietiek, lai nenomirtu badā un daļēji saglabāt strādātspēju, bet ne vairāk. Vēl samazināt tik niecīgu algu vairs neiespējams, bet lai paaugstinātu to līdz darba spēka vērtībai, vajag cīnīties, pie tam tas jādara kopā nevis vienam pašam.

Cik ir nepieciešams naudas, lai saņemtu kvalitatīvu smago, hronisko, profesionālo slimību ārstēšanu? Cik naudas ir nepieciešams apmācībām, mājokļa pirkšanai vai īrēšanai? Mēs nepārspīlēsim, ja pateiksim, ka tikai šo pamata vispārcilvēcisko vajadzību apmierināšanai tiek patērēta lielākā algas daļa. Neaizmirsīsim, ka buržuāziskā valsts, kā kopējs kapitālists, piesavina lielu algas daļu nodokļu veidā. Bet kā būt ar brīvo laiku, atpūtu, pašattīstību un mākslu? Šim paliek niecīga līdzekļu daļa, vai nu nepaliek vispār. Tajā pašā brīdī kopējā kapitālistiskā peļņa krīžu laikā paaugstinās ātrāk, nekā parastajā! Lūk, tāds ir kapitālisms.

Sociālismā ražošana ir iekārtota tādā veidā, ka neviens nepiesavina cita darbu, un tas tāpēc tiek virzīts tieši katra cilvēka pilnīgas labklājības un brīvas vispusējas attīstības īstenošanai: tas iet uz bezmaksas izglītību, medicīnu, pieejamu kultūru. Tādējādi strādnieki ar savām rokām ražo visus materiālos labumus un tos arī saņem. Tāda sistēma ir mūsdienīga, loģiska un taisnīga.

Valsts, kā valdošās šķiras instruments, akumulē sevī lielus līdzekļus mērķu realizēšanai valdošās šķiras interesēs. Bet kam pēc būtības pieder Latvijas valsts? Kāpēc tehniskā progresa apstākļos mēs esam zaudējuši tos labumus, kuri pirms 30 gadiem mums bija pēc noklusējuma? Kāpēc pēc 100 gadiem mēs esam spiesti strādāt 8 stundas un vairāk, lai uzturētu sevi, ja vidēji strādnieks izstrādā savu algu vienas darba stundas laikā? Kāpēc valsts pārnes savas sociālās funkcijas uz mums?

Kā teica slavenais padomju fiziķis, Nobeļa prēmijas laureāts un politiķis Žoress Alfjorovs:

«Ja pilsonim liek maksāt par izglītību un medicīnisko apkalpošanu, pensiju krāt no saviem līdzekļiem, mājokli un komunālos pakalpojumus apmaksāt pilnīgi pēc tirgus cenas, tad kāpēc man ir vajadzīga šī valsts?! Kāpēc lai es vēl maksātu nodokļus un uzturētu milzīgu ierēdņu armiju? Es vienmēr visos līmeņos teicu, ka veselība, izglītība un zinātne ir jānodrošina no budžeta. Ja valsts liek mums pašiem par to rūpēties, tad lai tā pazūd, mums būs daudz vieglāk!»

Ko var secināt no iepriekš teiktā? Bezmaksas izglītība, medicīna un mājoklis ir taisnīgs tautas pieprasījums, kas atbilst momentam un izriet no objektīviem ekonomiskiem apstākļiem. Tie, kas mēģina diskriditēt vai pazemināt šo pieprasījumu nozīmi, ir buržuāziskās ideoloģijas apologēti, progresa ienaidnieki un pēc būtības neizglītoti cilvēki. Nevērsiet uzmanību uz tiem, kas velk mūs atpakaļ.