Klīst baumas, ka kaut kur uz Zemes viņš ir — pareizais kapitālisms. Un dzīve tur, ja tā neizskatās pēc pasakas, tikai detaļās atšķiras no ideālās pasaules. Tur nav bezdarba un nabadzības, bezpajumtnieku un cilvēku bez medicīniskās aprūpes. Visi uzņēmēji ir sociāli atbildīgi un neeksploatē algotos darbiniekus, un pēdējie neorganizē arodbiedrības un streikus.
Kur ir šī vieta uz planētas?
Pat parastajam cilvēkam nav noslēpums, ka kapitālisma valstīs dzīves līmenis atšķiras. Norvēģijā un Bangladešā, Vācijā un Haiti, Kanādā un Ungārijā. Visās šajās valstīs kapitālisms, bet tas ir atšķirīgs. Kāds tam iemesls? Vēsturiski kapitālisms kā sociālekonomisks veidojums attīstījās nevienmērīgi. Līdz XIX gadsimta beigām un XX gadsimta sākumam tika izveidotas vadošās rūpniecības valstis ar attīstītu ekonomiku, kuras attīstības ziņā apsteidza daudzas citas valstis. Ar ekonomiskā, politiskā un militārā spiediena palīdzību šie kapitālistu pasaules līderi spēja pakļaut daudzas citas, vājākas valstis. Izmantojot lētu darbaspēku, pārņemot kontroli pār zemi un tās dzīlēm, viņi sāka izsūknēt visu peļņu no puskoloniālajām valstīm, lai uzturētu augstu dzīves līmeni saviem iedzīvotājiem. Galu galā, kā teica slavenais britu politiķis Sesils Rods: «impērija ir vēdera jautājums. Ja jūs nevēlaties pilsoņu karu» (var saprast kā revolūciju), «tad jums jākļūst par imperiālistiem.»
Bet pat labi barotajās kapitāla valstīs notiek klašu cīņa.
Streiki ASV, Kanādā, Vācijā un pat Somijā. Neapklust «dzeltenās vestes» Francijā. Strādnieku prasības joprojām ir tīri ekonomiskas, viņi cīnās par savām objektīvajām interesēm — uzlabot darba apstākļus un paaugstināt algas. Plašsaziņas līdzekļi, kas kalpo valdošās šķiras interesēm, par to nekad nerakstīs, jo no buržuāziskās ideoloģijas viedokļa ir valsts, tauta, reliģija un nav klašu, nemaz nerunājot par klašu cīņu.
Kapitālisma pasaulē mūsu valstij ir piešķirta lēta darbaspēka un teritorijas avota loma dārgu un vienlaikus nekvalitatīvu preču tirdzniecībai. Galu galā mūs patiešām ved vissliktākās preces, sākot ar konditorejas izstrādājumu viltojumiem 1 un lietotām automašīnām, un beidzot ar salauztiem tankiem (tas viss šeit maksā daudz vairāk), beigās mūsu tauta dodas uz ārzemēm, kur lielāko daļu imigrantu sagaida melnstrādnieku loma — atstumtie, kas nerunā vietējā valodā.
Tāpat kā daudzi citi, kapitalistiskā Latvija radīs labākus dzīves apstākļus citiem, bet ne sev. To stingri uzraudzīs vietējā buržuāziskā valdība, kuru interesē tikai personiskā bagātināšanās. Tātad visas runas par «pareizo kapitālismu» tiek uzspiestas tā, lai jūs nemeklētu patieso cēloni tam, kas notiek pasaulē, bet vienkārši ticētu skaistajai pasakai. Un tajā pašā laikā viņi sauc par «skaistu pasaku» sociālismu.
