Apzināta Latvijas skolnieka aicinājums «kompetentam patērētājam»

Pētot dzīves līmeni dažādās valstīs, buržuāziskie analītiķi parasti salīdzina cilvēkus pēc viņu iespējām patērēt preces. Sakot, tas, kurš patērē un pērk vairāk, dzīvo labāk, un tas, kurš ir bezgalīgi gatavs dzīties pakaļ jaunām precēm, kā tas ir tā dēvētajos zelta miljarda valstīs, vispār dzīvo labāk nekā citi patērētāji.

Patiešām, vairumam cilvēku visā pasaulē, gan amerikāņiem, gan krieviem un citu tautību pārstāvjiem, prātā dominē ideja, ko varētu saīsināt kā: «dzīvoklis, māja, automašīna» (komiskā formā: «dačka, tačka un sobačka») — triāde, kas raksturo patērētāja ideālu, prestiža simbols ar augstu sociālo statusu un bagātību, ar augstāko bagātības pakāpi. Blakus šai ideālas triādei ir sapņi par labu karjeru, par labu darba devēju, par sava biznesa uzsākšanu, par vienīgo brīvdienu gadā, kad doties atvaļinājumā ārzemēs… Apmeklēt restorānus, nopirkt kažoku, jaunu viedtālruni, sporta apavus par 200 eiro — jūs paši varat turpināt sarakstu līdz bezgalībai.

Bet atļaujiet…

Kopš kura laika sīkburžuāziskais komplekts: «iPhone, tačka, dačka» kļuva par dzīves ideālu? Vai tiešām stundām ilgi stāvot sastrēgumos uz «jūsu» automašīnas, kura tika paņemta aizdevumā, nonākot kredīta verdzībā, mehāniski sadedzinot naudu un dārgo laiku — tas un ir īsta cilvēka ideāls? Kāpēc par dzīves ideālu kļuva strādāt kā vergs, vai kā birokrātiskā žurka uz darba devēja peļņu 8—10 stundas dienā vai pat vairāk, lai vienu reizi gadā, vienā atvaļinājumā, nedēļu lidotu uz Bahamu salām vai Turciju? Strādāt nepatīkamā, bezperspektīva darbā? Būt par darba devēju, despotu? Nopelnīt tā, lai lielākā daļa algas tiktu novirzīta tikai uz savas eksistences uzturēšanu? Vai staigāt pa citu galvām, lai patērētu vairāk? Kāpēc mūsu mūsdienu sabiedrībā izvēle ir saistīta tikai ar vienu jautājumu: būt par algotu vergu vai algoti vergot citus?

Vai tiešām cilvēkam vairs nevajadzīga mīlestība un cieņa? Vai vairs nav nepieciešams just prieku par savu darbu un strādat labākos darba apstākļos? Redzēt savā dzīvē cilvēkus, kuri tev var sniegt palīdzību, kuriem ir solidaritātes izjūta, nevis konkurence. Vai vairs nevajag būt veselam (bezmaksas, bez nosacījumiem ārstēties), izglītotam (iegūt izglītību bezmaksas). Vai vairs nevajadzīgi sapņotāji, domājoši uz priekšu gadsimtiem un gadu tūkstošiem, kuri rūpējas ne tikai par mantojumu pēc nāves vai par naudas stāvokli rītdienai?

Kapitālisma sistēma iznīcina sapņotājus

Kapitālismam nav vajadzīgs visaptveroši attīstīts harmoniski vesels cilvēks, kapitālismam ir vajadzīgs tikai tas, kurš var tikai strādāt, bezgalīgi pirkt un patērēt, neuzdodot nevajadzīgus jautājumus un neprotestējot.

Kādreiz, mūsu aizmirstais labais draugs Kārlis Markss savā darbā «Ekonomiski filozofiskie rokraksti» rakstīja sekojošo:

«Ko tad sevī ietver darba atsavināšana?

Pirmkārt, to, ka darbs priekš strādnieka ir kaut kas ārējs, viņa būtībai nepiederošs; tā ietver to, ka savā darbā strādnieks neapliecina sevi, bet noliedz, jūtās nevis laimīgs, tieši pretēji — nelaimīgs, nevis brīvi attīsta savu fizisko un garīgo enerģiju, bet iztukšo fizisko dabu un sagrauj savus garīgos spēkus. Tāpēc jau strādnieks tikai ārpus darba jūtās kā personība, bet darba procesā viņš jūtās atrauts pats no sevis. Viņš ir pats tad, kad nestrādā, bet tad, kad strādā, jau nav pats. Šo apstākļu dēļ viņa darbs nav brīvprātīgs, bet piespiedu; tas ir piespiedu darbs. Tā nav darba vajadzības apmierināšana, bet līdzeklis citu vajadzību apmierināšanai, tikai ne darba vajadzības. Darba atsavināšana skaidri redzama tajā faktā, ka, ja tiek pārtraukta fiziska vai cita piespiešana darbam, no darba bēg, kā no mēra. Ārējais darbs, darbs kura procesā cilvēks sevi atsavina, ir sevis uzupurēšana, pašmocīšana. Un, galu galā, ārējais darba raksturs izpaužas priekš strādnieka tajā, ka darbs pieder ne viņam, bet citam, un arī pats viņš darba procesā pieder nevis sev, bet citam. Līdzīgi tam, kā reliģijā cilvēka smadzeņu, sirds un fantāzijas pašdarbība ietekmē indivīdu neatkarīgi no viņa paša, t. i. kaut kādas citas, dievišķās vai velnišķās darbības veidā, tā arī strādnieka darbošanās nav viņa pašdarbība. Tā pieder citam, tā ir strādnieka sevis zaudēšana.

Rezultātā iznāk tāds stāvoklis, ka cilvēks (strādnieks) jūtas brīvs darboties tikai pildot savas dzīvnieciskās funkcijas — ēdot, dzerot un dzimumakta laikā, labākajā gadījumā atrodoties savā dzīves vietā, rotājot sevi utt., bet cilvēciskajās funkcijās viņš jūtās tikai kā dzīvnieks. Tas, kas piemīt dzīvniekam, kļūst par cilvēka darbošanos, bet cilvēciskais pārvēršas tajā, kas raksturīgs dzīvniekam?

Tiesa gan, ēšana, dzeršana, dzimumakts utt. arī ir būtībā īsteni cilvēciskas funkcijas. Bet abstrakcijā, kura atrauj tās no citām cilvēka darbošanās jomām un pārvēršot tās par vienīgiem un gala mērķiem, tām ir dzīvniecisks raksturs.
…
Šī attieksme ir strādnieka attieksme pret viņa personīgo darbošanos, kā pret kaut ko svešu, viņam nepiederošu. Darbošanās šajā gadījumā izpaužas kā mocīšanās, spēks — kā bezspēks, dzīvības radīšana — kā kastrācija, strādnieka personīgā fiziskā un garīgā enerģija, viņa personīgā dzīve (jo, kas ir dzīve, ja tā nav viņa darbošanās?) — kā darbošanās, kas pagriezta pret viņu pašu, viņam nepiederoša, no viņa neatkarīga. Tā ir pašatsavināšana, atšķirībā no augstāk aprakstītās mantas atsavināšanas.»

Domājiet, lēmjiet, biedri!

«Esiet reālisti, prasiet neiespējamo!»
(Žans Duvinjo un Mišels Leris)

Apzinīgs latviešu skolnieks