Sociālajos tīklos notiek karstas diskusijas par jaunajiem komunālo pakalpojumu rēķiniem. Cilvēki no visām valsts daļām nosauc summas, no kurām normālam cilvēkam mati ceļas stāvus. Lielākā daļa ir tie, kas pārtiek no darba spējas — algotie darbinieki, turklāt šādu «dāvanu» ir saņēmuši pilnīgi visi: krievi un latvieši, tie, kas balsoja par «Saskaņu» un «Vienotību», kā arī tie, kas uz vēlēšanām vispār neieradās. Tas vēlreiz spilgti parāda jebkuras valsts šķirisko būtību — buržuāzija, kas pārvalda mūsu zemi, tikai runās var spriest par «nācijas vienotību» un tās nozīmi. Patiesībā tai rūp tikai peļņa, vara un nekas cits.

Tātad, aplūkosim visu secīgi. Valdība parasti aizbildinās ar to, ka valsts nevar ietekmēt pasaules cenas, tāpēc situācija ir tik slikta. Bet ļaujiet man. Politika un ekonomika ir vienas ķēdes posmi, to zina jebkurš skolēns (lai gan ar mūsdienu izglītības līmeni pārliecība par to ir daudz mazāka). Vai Latvijas ārpolitika kopš pirmajiem neatkarības gadiem ir bijusi pragmatiska, konsekventa, pietiekami elastīga un vērsta uz savstarpēji izdevīgu ekonomisko attiecību veidošanu ar visām kaimiņvalstīm? Galu galā jebkurš jautājums ir jāapsver tā izstrādes gaitā, nevis tikai «gatavā formā». Spilgts piemērs ir nesen galīgi iznīcinātā Latvijas tranzīta nozare. Valsts interesēs bija saglabāt šo nozari. Taču reakcionāro kapitālistu intereses ir izvirzījušās priekšplānā. Mainījās prezidenti un premjerministri, bet valdošā šķira īstenoja savu, kompradorisko (t. i., no Latvijas atrautu) politiku, kas ļāva tai bagātināties, vienlaikus pasliktinot darbaļaužu dzīvi. To apstiprina arī oficiālā statistika, ko mēs nesen citējām.

Labi, valsts atzīst savu vājumu un bezspēcību, tā nevar ietekmēt pasaules cenas. Bet kas liedz iekšzemes patērētājiem atstāt cenas vecajā līmenī? Tas tiek panākts, valstij regulējot cenas uz budžeta rēķina. Bet kā ir ar cenu paaugstināšanu lielajiem uzņēmumiem, bet iedzīvotājiem tās atstājot tādā pašā līmenī? Nē, viss sadārdzināšanās slogs tika uzlikts uz to cilvēku pleciem, kuri baro sevi, savus darba devējus un kungus-ministrus, kuri ar gudrām sejas izteiksmēm apspriež tautas skaisto nākotni.

Ja Rietumi ir ar mums un mēs esam tik svarīgi Rietumiem, kā mums apgalvo valdošie politiķi, tad lai viņi mums sniedz degvielu ziemai vai uzbūvē pāris atomelektrostaciju, lai mums nebūtu nepieciešamības pēc ārvalstu enerģijas. Taču tā vietā Baltijas valstu pārstāvji pieprasa pēc iespējas ātrāk nosūtīt vairāk NATO karavīru. Interesanti, priekš kam? Oficiāli, lai pasargātu mūs no Krievijas, bet vai kāds vēl tic šīm muļķībām? Vai varbūt NATO ir tikai viens no peļņas gūšanas instrumentiem un pakļaušanās ASV simbols?

Valstij jābūt ekonomiski neatkarīgai. Ja tas tā nav, tad ir naivi runāt par jebkādu neatkarību. Šodien Latvija un tās iedzīvotāji ir kā bezdarbnieks, kurš nespēj samaksāt par īri, pārtiku, ārstēšanos… Vai to var saukt par īstu brīvību?

Biedri darbaļaudis, tikai ar kopīgiem spēkiem un rīcību jūs varat panākt labāku dzīvi sev un saviem tuviniekiem. Atkārtosim — buržuāziski demokrātiskās republikas likumdošana nodrošina efektīvus līdzekļus šādai cīņai. Un darba koplīguma noslēgšana jūsu uzņēmumā ir ļoti svarīgs solis šajā ceļā.