Labas ziņas darbaļaudīm (un sliktas ziņas buržuāzijai) nāca no Iževskas. Vienas mazās rūpniecības uzņēmuma strādnieki panāca no vadības savu prasību izpildīšanu: darba dienas ilguma samazināšanu un algas paaugstināšanu.

Kāpēc šādas ziņas ir nozīmīgas ne tikai pašiem Iževskas strādniekiem, bet arī visai strādājošajai tautai visā postpadomju telpā?

Pēc PSRS dezorganizācijas darbaļaužu situācija gadu no gada ir pasliktinājusies. Tas izpaužas gan kā pastāvīgajā pensionēšanās vecuma pieaugumā un slimības atvaļinājuma izmaksu samazinājumā, gan vairākkārtīgā cenu paaugstināšanā visvajadzīgākajām precēm un pakalpojumiem niecīgā algu pieauguma fonā. Varētu šķist, ka mūsu strādnieki ir zaudējuši ieradumu cīnīties, pretoties buržuāzijas diktatūrai, atšķirībā no to kapitālistisko valstu darbaļaudīm, kurās nav bijusi komunistiskās sabiedrības veidošanas pieredzes. Bet dzīves apstākļi kapitālismā paši mudina strādniekus apvienoties un pretoties valdošajai šķirai.

Kā viss bija?

Vienā no uzņēmumiem Iževskā administrācija ieviesa 10 stundu darba dienu, paskaidrojot to ar «ražošanas nepieciešamību». Kad pienāca laiks saņemt algas, tika konstatēts, ka tās bija pat mazākas nekā 8 stundu darba laikā. Strādnieki nesāka to ciest (viens no viņiem ir Krievijas Darba partijas biedrs, kurš beidzis Sarkano Universitāti) un nākamajā dienā izvirzīja savas prasības:

1. Atteikšanās strādāt virsstundas.
2. Atteikšanās strādāt brīvdienās.
3. 8 stundu darba dienas atgriešana.
4. Algas palielināšana par 5000 rubļiem visiem uzņēmuma darbiniekiem. Tas ir vairāk nekā 20% no strādnieku algām.

Pēc daudzkārtējiem, bet neveiksmīgiem mēģinājumiem «izglītot» strādniekus, uzņēmuma administrācija saprata, ka strādnieki ir nesatricināmi savās prasībās, un bija spiesta viņus pilnībā apmierināt.

Algas tika paaugstinātas, 8 stundu darba diena tika atgriezta.

Latvijas darbaļaudis var izdarīt sev dažus secinājumus no savu Iževskas biedru uzvaras. Kad strādnieki ir apvienoti saliedētā kolektīvā, tad tā ir panākumu atslēga cīņā par savām objektīvajām interesēm — darba apstākļu uzlabošanu un algas pieaugumu. Uzskatu, ka neviens no Rimi vai Maxima kasieriem nebūtu atteicies no algas palielināšanās par 1/5. Turklāt lielākajai daļai lielo uzņēmumu ir līdzekļi, kas ļauj būtiski palielināt algas darbaļaudīm.

Ja strādnieki to nepieprasa, tad kāpēc to paaugstināt? Varbūt strādnieka vidējā alga ļauj bezbēdīgi dzīvot, labi ēst, labi ģērbties, rūpēties par savu veselību? Ļauj audzināt bērnus, izglītot viņus, apmaksāt nodarbošanos ar sportu, mūziku, dejām? Vai jūs uzskatāt, ka veselība un normāla dzīve ir privilēģija vienīgi valdošās klases pārstāvjiem?

Jebkuras valsts buržuāziski demokrātiskā likumdošana ne tikai neaizliedz, bet arī tieši atļauj darba strīdus ar darba devēju. Turklāt Latvijā arodbiedrības locekli nevar atlaist bez saskaņošanas ar arodbiedrību! Ar savām tiesībām ir jārīkojas — lūk, ko pierādījuši Krievijas strādnieki.