Vienā no Latvijas interneta ziņu portāliem parādījās raksts, kurā tika pacelts šāds jautājums:

«Vai nākamajās vēlēšanās būs pietiekami daudz muļķu, lai nobalsotu par šiem reirsiem, karinšiem un citiem politiskajiem noziedzniekiem un politiskajiem bandītiem?».

Mums priekšā ir ideālistiskas pasaules skatījuma piemērs: «Sliktie un stulbie ministri neļauj cilvēkiem dzīvot Latvijā.» Nākamajās vēlēšanās vēlētājs būs gudrāks un neļaus šiem blēžiem nākt pie varas…

Kas var būt naivāks par šo izplatīto domu? Ja vien cerība uz to, ka darba devējs pēc savas gribas sāks maksāt jums algu, kā pienākas — pamatojoties uz darbaspēka preces vērtības izmaksām… un samazinās darba dienas ilgumu, saglabājot algu, lai jūs varētu pavadīt vairāk laika kopā ar ģimeni un nodarboties ar pašattīstību.

Nekad agrāk cilvēces vēsturē nevienas buržuāziski demokrātiskās vēlēšanas nav izraisījušas tādu cilvēku pie varas nākšanu, kuri pārstāvētu tautas, darbaļaužu vairākuma, pretējās šķiras intereses.

Vai tad ar to nepietiek, lai izdarītu vienkāršu vēsturiski materiālistisku secinājumu un necerētu uz šo buržuāzisko cirku?

Ministri un deputāti ir kalpi. Bet ne tautas kalpi, bet valdošās šķiras, buržuāzijas kalpi. Neatkarīgi no viņu izskata, rakstura vai citiem subjektīvajiem faktoriem, objektīvais tajos paliek tikai viena lieta — kalpošana kapitālam, lai ekspluatētu valsts darbaļaudis. Un jo vairāk jūs sanikno valsts, jo vairāk no jūsu sirds skan ilgstošais vaids: «Tā nav valsts! Tas ir kaut kāds kauns…» — ziniet — jo labāk tā pilda savu patieso funkciju.