Saistībā ar karadarbībām Ukrainas teritorijā, ko galvenokārt izraisīja pretrunu saasināšanās starp KF kapitālu un ASV un Rietumeiropas kapitālu, konfrontējošās puses vienbalsīgi nosaka viena otrai ekonomiskās sankcijas. Sociālajos tīklos izvērtās cīņas starp tiem, no kuriem šie lēmumi nemaz nav atkarīgi: vieni draud atstāt bez gāzes visu Eiropu, citi atslēgt Krieviju no moderniem un mūsdienīgiem zinātnes sasniegumiem. Pievērsīsimies jautājuma ekonomiskajai, materiālajai pusei.

Kā jūs jau zināt, valsts ir vardarbības un piespiešanas aparāts valdošās šķiras rokās. Ne visu iedzīvotāju, bet vienas vienīgās šķiras rokās. Valdības un prezidenti ir tikai algotie menedžeri, kas pauž un īsteno politiku par labu valdošajai šķirai, kas šajā konfrontācijā ir buržuāzija. Attiecīgi lēmumus par sankciju ieviešanu pieņem lielais kapitāls, tās ir paredzētas, lai sasniegtu tieši šo cilvēku šķiras, kas dzīvo uz sveša neapmaksātā darba rēķina, labumu. Bet, kā mēs zinām, kapitālisma attīstība notiek nevienmērīgi. Ir imperiālistiskie plēsoņi, kuri ar savu ekonomisko un citu (piemēram, militāro) darbību palīdzību ir pakļāvuši sev lielāko daļu valstu un izsūc no tām peļņu metropolei. Ekonomiski ne tik spēcīgas valstis arī neiebilst gūt peļņu uz vājāko valstu rēķina. Jo kapitālisms ir konkurence un peļņa par jebkuru cenu. No stiprajiem baidās un tiem kalpo, bet vājos aplaupa un var pat iznīcināt.

Valdošā šķira Latvijā, buržuāzija, savas ekonomiskās vājības dēļ ir spiesta pieņemt lēmumus, ko diktē spēcīgāki «partneri» no ASV un Rietumeiropas. Protams, mūsu gadījumā sankcijas uzstājas tikai politiskā paziņojuma lomā, jo objektīvu iemeslu dēļ Latvijas valsts nespēj nodarīt nekādus zaudējumus Krievijas ekonomikai. Bet pretreakcija trāpīja kā nākas. Un, kā jūs jau paši esat izjutuši, tā pirmām kārtām skāra darbaļaudis. Kapitālisti var paaugstināt cenas, lai samazinātu zaudējumus. Var dot politiķiem uzdevumu paskaidrot tautai, ka jācieš un jāsagatavojas grūtiem laikiem. Bet tikai automašīnu ar solidaritāti nepiepildīsi un patriotismu uz maizes nenoliksi. Kad pasliktinās materiālais stāvoklis, ļoti grūti noticēt ideālistiskajiem saukļiem. 200 farmācijas uzņēmuma Olainfarm darbinieki tiks atlaisti «optimizācijas» dēļ. Lai gan pēc valdes priekšsēdētāja teiktā, gada peļņa ir «nedaudz vairāk» par 10 miljoniem eiro. Bet tas ir maz, sociāli atbildīgajam biznesam nav vajadzīgas liekās mutes, un visi, kas, viņuprāt, nav izdevīgi peļņas ražošanai, tiks atlaisti. Pārsteigti? — mēs neesam, jo tas ir kapitālisms.

Ko tad darīt šajā situācijā darbaļaudīm?

To pašu, kas vienmēr tika darīts — cīnīties par savām objektīvajām interesēm. Sankcijas vai nē, bet nekad nedrīkst aizmirst, ka buržuāzija nav ne draugs, ne biedrs. Ja konkrētajā vēsturiskajā brīdī jūsu intereses sakrīt, tas nenozīmē, ka jāaizmirst par galvenajām, šķiru pretrunām. Nav jāseko nacionālistiem un šovinistiem, kuriem uz visu ir viena atbilde: vainīgi krievi, latvieši vai kāds cits. Saprotam, ka ir grūti saglabāt skaidru galvu ar visu to trakulīgo propagandu, kas plūst no katra gludekļa. Tomēr aicinām aplūkot procesus no materiālistiskā viedokļa, kas ir patiess, atšķirībā no jebkādas ideālistiskās muļķības.