Ministru prezidents Kariņš pēkšņi apjēdza: «…Valstīs, kur neattīstās rūpniecība, pārsvarā pastāv nabadzība, bet valstīs ar attīstītu industriju, tehnoloģijām un eksportu labklājība pieaug.» Šo patiesību premjerministrs nesen atklāja atskaitē Saeimai.

Tiem, kas uzmanīgi klausījās Kariņu, var pamatoti radīties jautājums: «Ar ko mūsu valdošā šķira nodarbojās visus šos 30 gadus?» Atbilde ir acīmredzama: tā nodarbojās ar deindustrializāciju, mērķtiecīgi iedzina tautu nabadzībā. Zem cīņas ar pagātni maskas vairākums Latvijas uzņēmumu tika iznīcināti kopā ar kvalificēto darbinieku sagatavošanas sistēmu. Vienlaicīgi ar šo procesu no augstām tribīnēm solīja «Skandināvijas laimi» — «dzīvi kā Zviedrijā».

Tā kā mūsu valsts atrodas nabadzības dibenā un ir pilnīgā atkarībā no imperiālistiskām valstīm, neapzināti aizdomājies: uz kā rēķina premjera kungs grib atjaunot rūpniecību? Taču mūsdienu kapitālistiskās sistēmas ietvaros vairākums no jauna uzcelto uzņēmumu piederēs ārzemju kapitālam, Latvijas darbaļaudis būs tikai lēts darbaspēks, bet peļņa tecēs uz valstīm-metropolēm.

LSF iestājas par rūpniecības atjaunošanu, bet neapstājas uz tā — peļņas sadalīšana un turpmākās ekonomiskās attīstības kontrole jāveic pašiem Latvijas darbaļaudīm. — Lai attīstība pavadītos ar jauno dzīvokļu, izglītības iestāžu būvēšanu, ar infrastruktūras uzlabošanu, nevis lai kārtējais oligarhs varētu nopirkt sev kārtējo jahtu vai kazino Londonā, kā to izdarīja, piemēram, oligarhs Meļņiks, kas sagrāva Rīgas kuģu remonta rūpnīcu.

Interesanti, ka, izteicot tik reti gudru domu un droši vien baidoties no tā, ka kaimiņi pēc šķiras nosauks viņu par padomju varas piekritēju un čekistu, viņš pierakstīja vārdam «reindustrializācija» epitetu «prātīgu»: «Valsts un Latvijas tautas labklājības pieaugums var būt sasniegts ar prātīgu reindustrializāciju un eksporta attīstību dažādās nozarēs».

Jebkurā buržuāziskā valstī labklājību iegūst pārsvarā buržuāzija, un balstās tā uz nežēlīgas cilvēku vairākuma ekspluatācijas. Bet strādnieku šķiras valstī par labklājību runā tikai kā par labklājību visiem, un balstās tā uz kopīga katra cilvēka darba, kas tiek veikts katra cilvēka labā.