Visas pasaules kapitālisti ar savu prezidentu, premjerministru un citu «runājošo galvu» palīdzību turpina stāstīt par šķiru mieru. Pat jēdzienu «šķiras» viņi izmanto, lai klasificētu cilvēkus pēc ienākumu līmeņa (kas nav pareizi), nevis pēc attiecības pret īpašumu uz ražošanas līdzekļiem. Visas tās pašas vecās mantras par nācijas vienotību, saliedēšanu, jauniem izaicinājumiem utt., u. tml. Bet, ja par šķiru cīņu nerunā, tas nenozīmē, ka tā neturpinās. Pēc piemēriem tālu nav jāmeklē.

«Labklājības» ministrija izstrādāja jaunus grozījumus Darba likumā. Naivajiem iedzīvotājiem varētu šķist, ka grūtajos ekonomiskās krīzes un pasaules epidēmijas laikos valsts ies pretī visvairāk skartās sabiedrības daļai — darbaļaudīm un aizstāvēs viņu objektīvās intereses. Bet viss nav gluži tā, pareizāk sakot, tā gluži nav.

Valsts — vardarbības aparāts valdošās šķiras rokās un īstenos politiku tikai šīs šķiras interesēs.

Tātad par grozījumiem

Tie attiecas uz kolektīvajiem darba līgumiem. Koplīgums joprojām ir spēcīgs darbaļaužu ierocis pret darba devēju. Prasmīgās rokās un pilnīgi legāli tas ļauj uzlabot savu stāvokli. Piemēram, tajā var noteikt ikgadējo algas pieaugumu tādā līmenī, kas pārsniedz inflāciju, virsstundu darba aizliegumu un daudz ko citu. Protams, priekš tā vajadzīgs tieši kolektīvs — domubiedri, kuri ir gatavi kopīgi aizstāvēt savas intereses administrācijas priekšā. Dabiski, ka valdošajai šķirai — buržuāzijai — tāda norma kā kauls rīklē. Bet uzreiz to atcelt arī nesanāks, tāpēc viņi dara visu pakāpeniski. Tāpat pakāpeniski, kā, piemēram, paaugstina pensionēšanās vecumu.

Mūsdienu Latvijā strādnieku kustība atrodas ļoti zemā līmenī. Neraugoties uz darbaļaužu stāvokļa objektīvo pasliktināšanos, buržuāziskā apziņa un kopējā pasivitāte ņem virsroku pār strādnieku solidaritāti un vēlmi aizstāvēt savas ekonomiskās intereses. Neskatoties uz to, buržuāzija rīkojas preventīvi. Vai daudziem no jums, biedri darbaļaudis, ir noslēgts koplīgums? Esmu pārliecināts, ka nē. Darba devējs dot priekšroku individuālo līgumu noslēgšanai, jo viņam ir vieglāk atlaist vienu nepiekāpīgu darbinieku nekā veselu brigādi, kas ir gatava aizstāvēt savas intereses.

Arodbiedrības ir sašutušas par piedāvātajiem grozījumiem, bet tikai kas sekos tālāk? Valdošā šķira pakāpeniski, kopš 1991. gada, likumdošanas ceļā pasliktināja darbaļaužu stāvokli un nostiprināja savu kundzību.

Vai algotie darbinieki aizstāvēs savas intereses ar arodbiedrību palīdzību, vai arodbiedrību līderi uzmundrinās strādniekus, vai viss beigsies ar draudīgiem apgalvojumiem un vaigu piepūšanu?

Darbaļaudīm neviens nepalīdzēs, izņemot viņus pašus. Tikai to apzinoties, izprotot savu vietu valsts šķiriskajā struktūrā, pakāpeniski var sākt rīkoties, neļaujot sevi apmānīt viltīgajiem politiķiem, kuri ir gatavi jūs upurēt savu savtīgo mērķu sasniegšanai. Darbaļaudīm ir savas objektīvās intereses, ar buržuāziju mums nav pa ceļam.