Reālais algu saturs — labumu skaits, ko vidēji strādnieks var iegādāties par šo algu. Katrā valstī ar nomināli vienādu algu, piemēram, 650 eiro, šis rādītājs ir ļoti atšķirīgs.

Piemēram, Latvijā reāls algas saturs ir zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā.

Tomēr Latvijas Darba devēju konfederācija (tas ir, kapitālistu arodbiedrība) ir neapmierināta ar to, ka algoto strādnieku uzturēšana viņiem izmaksā pārāk dārgi. Neskatoties uz šīs tēmas aktualitāti sakarā ar epidēmiju, viņi atkal sāka runāt par «pārāk dārgām» darbnespējas lapām.

Lūk, ko raksta mediji — buržuāziskās propagandas rupori:

«Latvijā ir citāda darbnespēju lapu apmaksas kārtība nekā Lietuvā un Igaunijā. Tas pārvēršas par lielākām izmaksām uzņēmumu īpašniekiem. Viņiem pienākas apmaksāt lielāku skaitu darbnespēju dienu, savukārt Latvijas budžets sedz mazāku darbnespējas atvaļinājuma daļu nekā Lietuvā un Igaunijā.»

Esiet gatavi, ka drīz šis jautājums tiks risināts valsts līmenī, jo šī tēma netiek minēta pirmo reizi. Lūk, šķiru cīņas piemērs — apvienotā buržuāzija kārtējo reizi gatavojas nosūtīt knokdaunā sašķeltos strādniekus.

Protams, kā vienmēr, kapitālisti savus nodomus pazemināt strādājošo dzīves līmeni piesedz ar visu veidu spriedumiem un paskaidrojumiem:

«Liela nodokļu slodze uz darbaspēku noved pie eksporta apjoma samazināšanās un ārvalstu investīciju ieplūdes, strādnieku algu paaugstināšanas iespēju samazināšanās un ēnu ekonomikas pieauguma,» LBAS konferencē sacīja LDDK eksperts Jānis Hermanis.

Proti, mēs, strādnieki, kuri uztur savus ekspluatētājus, esam vainīgi, ka «nelaimīgais darba devējs» nevar paaugstināt mūsu algas!

Cilvēkiem, kuri nav pazīstami ar marksismu, šī bērnišķīgā ņurdēšana varētu derēt, bet ne cilvēkiem, kuri dziļi apzinās savas intereses. Lai uzvarēt šķiru cīņā, vispirms ir jāzina, par ko cīnīties, un jākļūst par organizētu spēku. Vai arī strādnieki tiks kārtējo reizi piekauti.

Apzinīgs strādnieks