Kā kuģu būvētava tika pārvērsta par ārzonas uzņēmumu
un kāpēc tirgus ekonomika nedarbojas

(Par to, kas tagad notiek Rīgas Kuģu būvētavā, lasiet jaunā rakstā: «Latvijas kuģu būvēšanas nāve».)

Rīga ir ostas pilsēta, kas ir vēsturisks fakts. Osta ir liela sistēma ar sarežģītu infrastruktūru, un kuģis ir tās pamatsastāvdaļa.

Lai viss strādātu kā vajag, ir nepieciešams saglabāt kuģu darbaspēju, remontēt un uzlabot tos. Jābūvē jauni kuģi: gan krāvu, gan pasažieru.

Rīgas kuģu remonta rūpnīcu dibināja 1913. gadā vācu rupnieciskais kapitāls. Rūpnīcā veica nelielu kuģu remontu, ka arī kokzaģētavu, papīrfabriku un citu uznēmumu aprīkojuma remontu. Lielā Tēvijas kara laikā rūpnīca tika iznīcināta.

Padomju vara rūpnīcas atjaunošanu uzsāka uzreiz pēc Rīgas atbrīvošanas 1944. gadā ar jaunu tehnoloģisko bāzi un iecerēm. Tika uzbūvēti lietuve, metināšanas korpuss, montāžas cehs un citas ēkas. 1963. gadā sākās jauns kuģu remonta rūpnīcas paplašināšanas posms. Tā saņēma jaunas piestātnes, tika uzstādīti peldošie doki, pārklāšanās cehs, tika uzlabota uzņēmuma enerģētika, attīstīta noliktavu saimniecība.

Padomju laikos šis uzņēmums bija vislielāka kuģu remonta rūpnīca Baltijā, tur remontēja jūras flotes un zinātniecisko pētījumu kuģus, būvēja prāmjus un darīja vēl vairākus darbu veidus. Rīgas kuģu remonta rūpnīcas produkcija bija ļoti pieprasīta un tika pielietota pat Tālajos Austrumos.

Sociālistiskajos uzņēmumos īstie saimnieki ir strādnieki. Tā bija arī Rīgas kuģu remonta rūpnīcā. Savā pastāvēšanas laikā tā uzbūvēja poliklīniku, stadionu, bērnudārzus, vairākas dzīvojamās mājas, tostarp 8 deviņu stāvu mājas, jaunus mācību uzņēmumu korpusus.

Jau 1971. gadā rūpnīca tika apbālvota ar Darba Sarkanā Karoga ordeni par «panākumiem kuģu būvēšanā un remontā.»

Rūpnīcas ražošanas apjomi 1983. gadā pārsniedza 11 miljonus rubļu. Ik gadu rūpnīcā veica līdz 120 kuģu remontu. Tur strādāja trīs tūkstoši strādnieku. Visā periodā no 1950. līdz 1991. gadam tika uzbūvēti 309 kuģi, remontēti — 2920.

Pēc 1991. gada kontrrevolūcijas

Kad 1991. gadā PSRS tika dezorganizēta, visā tās teritorijā ar pilnu mirušā krūti sāka elpot kapitālisms. Par rūpnīcas īpašnieci kļuva jaunveidota Latvijas Republika. Buržuāziskās valsts valdība apzīnati darīja visu, lai noslāpētu lielo rūpniecību un likvidētu spējīgu cīnīties, bet vēl palikušo satricinājumā darbaškiru, lai apspiestu tās gribu pretoties jaunizveidotai laupīšanas sistēmai (no kapitālistu un viņu valsts puses). Bezpasūtījumu un pārtrauktā centralizētā finansējuma, hiperinflācijas, sakaru iznīcināšanas apstākļos uzņēmumam nebija iespējams izdzīvot, bet papildus finansējuma aizturēšana no Latvijas Republikas puses noveda pie rūpnīcas pilnīgas sagrāves.

Rūpnīcu privatizēja 1995. gadā. Tad arī to pardēvēja par «Rīgas kuģu būvētavu» un piešķira akciju sabiedrības statusu. No šī brīža tās mērķis vairs nav kalpot darbaļaudīm, kas būvēja un attīstīja šo rūpnīcu, bet gan konkretu kabatu īpašniekiem.

Reorganizētajai «Rīgas kuģu būvētavai» bija arī lielie pasūtījumi. 2011. gadā tā īstenoja lielas urbšanas iekārtas piegādi. Ukraiņu «Naftogāze» samaksāja par šo projektu 400 miljonus dolāru. Tajā pašā laikā, pēc Latvijas Jūras spēku pasūtījuma 2011. — 2013. gados rūpnīcā saražoja piecus kara kuģus.

No 1991. līdz 2013. gadam rūpnīcā kopumā saražoja 8 kuģus un 142 kuģu korpusus.

2013. gadā virs kuģu būvētavas strādniekiem savilkās mākoņi — uzņēmuma pārvaldībā saasinājās domstarpības. Tas bija liela akcionāra Vasilija Meļņikova no vienas puses un Anatolija Ustinova, Igora Komarova un Sergeja Goļicina no otras puses konflikts.

Minoritāro akcionāru ¹ pārstāvis Reinis Berziņš uzskata, ka Ustinovs, Komarovs un Goļicins deviņdesmitajos gados faktiski izglāba kuģu būvētavu no «prihvatizācijas» un saglabāja «strādnieku kolektīvu.» Pēc viņa vārdiem viņi visi strādāja rūpnīcā jau kopš 70—80 gadiem. Vienā dienā Vasilijs Meļņiks izsauca viņus pie sevis un nosodīja. Pēc tam apsardze izvada viņus no rūpnīcas teritorijas.

Kāpēc tas notika? 2014. gada janvārī uzņēmumam pārskaitīja pēdējo daļu no 400 miljonu dolāru summas. Rūpnīca īstenoja to «gadsimta darījumu» — piegādāja naftas platformas. Darījumu pavadīja lieli skandāli, tur figurēja Janukovičs un korupcijas nauda. Naudu pārskaitīja caur kuģu būvētavu un pāris minūšu laikā tās lielāka daļa pazūda nezināmā virzienā.

Citiem vārdiem, kuģu būvētavu pārveidoja par ārzonas uzņēmumu.

Acīmredzot šajā brīdī galvenais kapitālists V. Meļņiks nolēma, ka šādas lietas dara bez lieciniekiem.

Pēc tam rūpnīcas valdībā iekļāva Meļņika meita Ekaterina. Pēc Berziņa vārdiem, meitene ar sliktu raksturu un pretīgām manērām. Viņa mainīja apsardzes kompānijas tikai tāpēc, ka viņas mašīnai iepriekš neatvēra vārtus, un viņai nācās gaidīt, kā visiem. Ļaunprātīgi izmantojot savu stāvokli, viņa sāka pārvaldīt vecus rūpnīcas speciālistus, neko neizprotot tās lietās. Pastavīgi konflikti noveda pie visa veca menedžeru sastāva atlaišanas.

Bijušais kuģu būvēšanas nodaļas vadītājs Genadijs Slezkins saka, ka 2017. gada aprīlī par viena holandiešu kuģa remontu pārskaitīja 1,5 miljonus eiro. Nauda pazūda nezināmā virzienā. Sabojāt attiecības ar klientu — tā ir viena lieta, bet nozagt naudu no viņa kontiem — jau visai cita.

Savā laikā V. Meļņiks nopirka fabriku «Ogres trikotāža», kur strādāja 6 tūkstoši cilvēku. Pēc pāris gadiem viņs to pārdeva par 2 miljoniem latu ar atslēgto elektrību. Nopirkt uzņēmumu, izspiest no tā visu un atbrīvoties no tā — tas ir buržuāzijas darba princips. Kuģu būvētavas gadījumā Meļņiks vienkārši pārtrauca kontrolēt rūpnīcas darbību.

Nesamaksātas algas summa pārsniedz 100 tūkstošus eiro, nemaksāšanas termiņš — 6 mēnešus. Pēc strādnieku ziņojumiem rūpnīcā valda bezlikumība, cilvēkus pazemo, viņu sarunas noklausās… Administrācija paļaujas uz strādnieku iebiedēšanu — teroru un ar apsardzes palīdzību pielieto rupju spēku. Piemēram, ja kads jautā, kad viņam samaksās algu, viņu izvada no rūpnīcas teritorijas. Palikušie bez iztikas līdzekļiem cilvēki nespēj pretoties.

Var likties, ka tik rupju pārkāpumu pamatā ir «objektīva situācija tirgū,» bet tā nav patiesība. Pieprasījums uz kuģu remontu ir diezgan liels, bet «efektīva privātīpašnieka» darbība noveda pie tā, ka rūpnīca praktiski nepieņem pasūtījumus. Ražošanas līdzekļi (doki, būvējumi, iekārtas u. c.) stāv nepielietotas un ar katru dienu vairāk un vairāk novecojas. Īpaši ironisks ir fakts, ka rupnīca, kas izdzīvoja pēc Padomju Savienības dezorganizācijas un stiprus pasaules krīzes sitienus var nogrimst pēc pāra trako kapitālistu — afēristu darbības. Protams, ja viņu plānus nesabojās rūpnīcas strādnieku kolektīvas darbības.

Tāpēc Latvijas Strādnieku fronte aicina Rīgas kuģu būvētavas strādniekus sazināties ar LSF aktīvistiem, lai apspriestu iespējamas darbības rūpnīcas izglābšanai. Atcerieties! Jūs, nevis Meļņiks, esat īstie rūpnīcas saimnieki.

Uz šo brīdi rūpnīca atzīta par maksātnespējīgu, kas nozīmē, ka tā var atkārtot Liepājas Metalurga likteni.

Ir informācija, ka Tallinas kuģu remonta rūpnīca izvērtē iespēju nopirkt Rīga kuģu būvētavu un pārveidot par savu filiāli.

2017. gadā kuģu būvētavā strādāja 462 cilvēki. No pagājušā gada decebra algu nesaņēma trīs ceturtdaļas, proti, 352 darbinieki. Jau uz to brīdi nelielu strādnieku skaitu parveda no sākuma uz 4 stundu darbadienu, samazinot viņiem algu, bet pēc tam uz 2 stundu darbadienu, un algu nemaksā jau sen. Vairāki darbinieki strādā divās darbavietās, jo citādi nevar izdzīvot.

Šajā pašā laikā uzņēmuma saimnieks — vai nu kapitālists, vai nu muižnieks — Vitālijs Meļniks perk kazino Londonas centrā par 15 miljoniem sterliņu mārciņu. Ar marmora kāpnēm un zelta tualetes podiem. Bet rūpnīca… Bet ko rūpnīca? Vai drīkst kādu netīru, smirdīgu rūpnīcu Rīgas nomalē salīdzināt ar tādu skaistumu Londonas centrā? Un vai viņu tiešām satrauc kalpu problēmas?

 ¹minoritārais akcionārs — tāds akcionārs, kura akciju vērtība neļauj tieši piedalīties uzņēmuma parvāldībā.