Mēs savos rakstos vienmēr sniedzam skaidru inflācijas definīciju — tas ir cenu kāpums visām precēm, izņemot preci «darbaspēks». Aplūkosim rakstu virsrakstus ziņu izdevumos, lai par to pārliecinātos.

«Bankas paaugstināja pakalpojumu cenas…», «Liepājā palielinās apkures tarifs…», «Lai kompensētu energoresursu cenu kāpumu, lielākā daļa Latvijas uzņēmēju paaugstinās cenas precēm un pakalpojumiem…», «AS Rīgas siltums no 2.oktobra plāno dubultot siltuma tarifu. Par to liecina uzņēmuma pieteiktās tarifu izmaiņas…». Turpināt var vēl ilgi, bet ar šiem piemēriem pietiek. Mūsu acu priekšā lielkapitālisti un viņu rokaspuiši ceļ cenas, nebaidoties no tautas reakcijas. Viņi ir pārliecināti par savu nesodāmību, jo viņu rokās ir visa vara, viss vardarbības un piespiešanas aparāts, un tajā pašā laikā tauta necenšas viņiem dot nekādu pretsparu.

Nesen rakstījām par Lielbritānijas dokeriem, kuri cīnās par savām interesēm. No viņiem neatpaliek arī Lufthansa darbinieki. Diemžēl Latvijā lietas tālāk par draudiem neiet — skolotāju arodbiedrība kārtējo reizi pēdējā brīdī atcēla streiku, kam izglītības darbinieki jau bija gatavi.

Valsts apgalvo caur savām amatpersonām: «Kā nav kauna šūpot laivu tik smagā laikā!», «Valstij nav naudas!» utt., taču rietumvalstīs šādiem izteikumiem jau sen netiek pievērsta uzmanība, līdz ar to algas tur vidēji ir lielākas — viņi zina, kas viņiem pienākas, un prot izsist savu no kapitālistiem.

Vai algotajiem darbiniekiem būtu jāuztraucas par buržuāziskās valsts interesēm? Galu galā, neviens viņiem nejautā, kad kapitālisti paceļ cenas. Valsti neinteresē, kā cilvēki baros bērnus un maksās par mājokli. Kapitālistu darbības galvenais mērķis ir viņu peļņas palielināšana, un tas tiek panākts ar algotu darbinieku apspiešanu. Var noliegt šķiru cīņas esamību, bet prakse rāda pretējo.